Tēvi un mātes zina, cik grūti ir tikt galā ar viņu tantrām. Padoties spiedienam? Atgriezties pie teiktā? Apsoliet kaut ko pretī, ja viņi apstājas? Dot vai nepievērst uzmanību? Šajos laikos rodas daudz šaubu.
Tantrums ir bieži sastopams un ir daļa no bērnu attīstības, it īpaši 2–4 gadu vecumā, vai nu tāpēc, ka viņi ir dzirdējuši „nē” vilšanās, bada vai dažādu citu iemeslu dēļ. Reakcija ir kliegt, raudāt, spārdīties neatkarīgi no tā, vai viņi atrodas sabiedriskās vietās.
Uzvedība bieži izstumj pieaugušos no prāta, izraisot kauna, dusmu, žēluma un izmisuma sajaukumu. Vienīgais risinājums ir iemācīties, kā ar to rīkoties vislabāk. Šeit ir daži padomi:
1. Palūdziet bērnam izteikt savas jūtas vārdos
Kad notiek kārība, ir svarīgi palīdzēt bērnam ievietot vārdos sajūtas vai sajūtas, kas viņam ir tajā laikā. Daudzkārt nervozitāte rodas tāpēc, ka kaut ko jūtat un nevarat to izteikt. Piemēram, tas varētu būt bads. Tad runājiet aci pret aci, jautājiet, vai viņš ir izsalcis (vai kāda cita iespēja), tāpēc viņš iemācīsies runāt to, ko vēlas.
2. Neatstāj bērnu
Atstāt bērnu klusi raudāt vai pievērst uzmanību viņas radītajai dedzībai? Ideāli, pēc ekspertu domām, ir palikt kopā ar bērnu, lai viņš nejustos pamests, it īpaši, ja tas atrodas sabiedriskā vietā. Bet, ja jūs atrodaties mājās drošā telpā, varat noiet kādu attālumu (piemēram, doties no viesistabas uz virtuvi) un parādīt, ka kādu laiku to atstāsit vienatnē.
Lasīt arī: Kā man vajadzētu rīkoties ar katru raudošo bērnu veidu?
3. Uzticieties savai intuīcijai, lai zinātu, vai apskaut savu bērnu.
Atzinumi ir pretrunīgi. Ir eksperti, kas saka, ka tas ir labi, un citi, kas saka nē. Miecēšanās glāstīšana var palīdzēt nomierināties, bet, no otras puses, var pastiprināt negatīvu izturēšanos. Tā pateiks jūsu sirds. Ja jūti, ka viņam tas ir vajadzīgs, apskauj viņu. Bet, ja nav skumju sajūtas un tas ir tikai nepamatots tantrums, tas nav nepieciešams.
4. Nedari to, ko bērns prasa
Nav svarīgi, cik ilgi tantrums ilgst. Ja bērns dara vai prasa kaut ko nepiemērotu, nepadodieties. Tas nāks par ļaunu gan jums, gan viņai.
5. Izvairieties no ņurdēšanas
Ja jūs jau zināt, ka jūsu bērnam kāda iemesla dēļ bieži ir mērens mēms, mēģiniet apiet to un neļaut tam notikt. Ja visbiežākais iemesls ir izsalkums, piemēram, pirms aizbraukšanas paņemiet uzkodu, vienmēr ņemiet līdzi kaut ko tādu, ko bērns var ēst ārkārtas situācijā. Tātad jūs paredzat un varat izvairīties no dažiem tantrums.
6. Izpildiet to, ko jūs sakāt bērnam
Sabiedriskās vietās jums, iespējams, vajadzēs pamest. Šādos gadījumos pasakiet bērnam, ka, ja viņš to turpinās, viņš neturpinās šo programmu (tirdzniecības centrs, parks utt.). Bet, ja jūs brīdinājāt, ka aiziesit, dodieties. Pat ja jūs galu galā atņemat sev kaut ko tādu, ko vēlējāties darīt, ir svarīgi darīt to, kas tiek teikts bērnam, lai saprastu cēloņu un seku attiecības.
7. Nosakiet un pievērsieties bēdīgajam iemeslam
Ja tantrumu intensitāte un biežums ir pārāk liels, pārbaudiet, vai tam ir kāds iemesls. Citu faktoru starpā tās var būt dažas ģimenes grūtības, dažas izmaiņas bērna ikdienas gaitās. Mēģiniet identificēt un atrisināt, tādējādi novēršot tantrumu cēloni.
Lasiet arī: 5 lietas, ko vecākiem nevajadzētu stāstīt bērniem
8. Centieties nezaudēt rūdījumu
Tas nav viegli, bet, kad jūsu bērns tiek paaugstināts, jums jāpaliek mierīgam. Viņš, iespējams, nesaprot, ka viņš tevi ir izdzenis no prāta, jo, izejot no prāta, tu zaudē kontroli pār situāciju. Pacietība ir pirmais solis, lai ierobežotu mēreno mērenību.
Var palīdzēt arī saruna ar pedagogu vai psihologu. Vissvarīgākais ir zināt, kā rīkoties šajos sarežģītajos brīžos un palīdzēt bērnam tikt cauri tiem bez traumas.
Ekspertu padomi bērna saslimšanas gadījumā (Aprīlis 2024)
- Bērni un pusaudži
- 1,230
